DVORŽĀKS NO JAUNĀS PASAULES

Dvorzaks_kvadr

Pavasarīgi mundra programma ar etniskiem motīviem simfoniskās partitūrās – apliecinājums tam, ka pašā būtībā mūzika ir viena gan skotu brunčos, gan frakā.

Zoltāna Kodāja personībā iemiesojies ungāriskās dvēseles kodols, to pārliecinoši ilustrē dāsni ornamentētās “Galāntas ciema dejas”. Pēteris Plakidis, būdams vienlaikus grieķis un latvietis, savu “Sasaukšanos” zīmē izteikti latviskās kontūrās ar putnu dziesmām un ganu saucieniem.

Programmu vainago populārais klasiskās mūzikas hits – Dvoržāka simfonija “No Jaunās pasaules”, kur komponists publiski rāda, kā kritis afroamerikāņu un indiāņu mūzikas valdzinošajā gūstā.


Erudītais un starptautiski atzītais ungāru komponists un folkloras pētnieks Zoltāns Kodājs savā daiļradē cieši savijis profesionālo un tautas mūziku. Kopā ar Bēlu Bartoku Kodājs sagatavoja izdošanai krājumu Corpus Musicae Popularis, Hungaricae – 3700 melodiju 10 sējumos, kas nāca klajā laikā no 1951. līdz 1997. gadam.

Bēla Bartoks 1928. gadā par Kodāju raksta: “Ja nu jānosauc kāds komponists, kas patiešām iemieso ungārisko garu, tad tas ir Kodājs. Viņa veikums ir pierādījums tam, ka viņš tic šim ungāriskajam garam. Visa Kodāja daiļrade sakņojas Ungārijas augsnē, taču vēl stingrāks pamats Kodājam ir viņa nesvārstāmā ticība un paļāvība savas tautas radošajam garam un nākotnei.”

“Galāntas ciema dejas” ir kvēli uzbangojošas un gaiši nostalģiskas Kodāja atmiņas par vienu no pilsētiņām, kur viņš vadīja bērnību. Līdz I pasaules kara beigām Galānta bija Austroungārijas sastāvdaļa, pēc tam ietilpa jaunizveidotajā Čehoslovākijā, un mūsdienās tā ir Slovākijas pilsēta. Kodāja tēvs kādu laiku bija Galāntas stacijas priekšnieks.

Pēteris Plakidis ir ar komponists brīnumskaidru saprati par darāmo. Viņam patīk spēlēties, stilizēt, ieslēpt, mīlīgi pavilkt uz zoba. Citās izpausmēs viņa partitūras ir asi tēstas, lakoniskas, precīzas, nesaudzīgas, vīrišķi sāpīgas. Teicams koncertmeistars ar plašām mūzikas vēstures zināšanām. Mūzikas mākslas aristokrāts. Iespējams, viens no pēdējiem Latvijā.

Pētera Plakida “Sasaukšanās” ir līdz kaulam izjusts veltījums tam netveramajam, ko apzīmējam ar vārdkopu ‘latviskais mūzikā’. Ne nacionālromantiskā izpratnē, bet laikmetīgā, vienlaikus vienkāršā un smalki izstrādātā simfoniskā valodā ar atbalsīm no putnu dziesmām un etniski precīzām ganu gavilēm. Guntars Pupa grāmatā “Jauno mūzika pēc divdesmit gadiem” raksta: “Reakciju, kādu mūsos izsauc soloinstrumentu – pikolo flautas, lielās flautas, obojas, basklarnetes, mežraga – un orķestra “sasaukšanās”, gribētos salīdzināt ar dzīvu, vibrējošu, garīgās enerģijas piepildītu lādiņu “bombardējumiem”. Tas, ka orķestris muzicē uz skatuves, solisti – foajē un balkonā, pārvērš citkārt pasīvos, nošķirtos klausītājus aktīvos “sasaukšanās” līdzdalībniekos, un visi jūtas iesaistīti gandrīz vai maģiskā rituālā darbībā.”

Antonīna Dvoržāka simfonija “No Jaunās pasaules” patiešām komponēta Amerikā – laikā, kad Dvoržāks vadīja ASV Nacionālo konservatoriju. Trīs gados, ko komponists pavada ASV, viņš iepazīstas ar afroamerikāņu un indiāņu melodijām, kas viņu spēcīgi radoši iedvesmo. Par spiričueliem Dvoržāks saka: “Patlaban esmu nācis pie secinājuma, ka šīs valsts mūzikai nākotnē jābalstās uz tā sauktajām “nēģeru melodijām”. Tām jākļūst par vienīgo īsto pamatu jebkuram nopietnam un oriģinālam kompozīcijas virzienam, kas attīstītos Savienotajās Valstīs. (..) Amerikas nēģeru melodijās es atrodu visu, kas vajadzīgs, lai rastos dižens un cēls mūzikas virziens. Tās ir aizkustinošas, maigas, kaislīgas, melanholiskas, svinīgas, reliģiozas, nerātnas, jautras – kādas vien vēlaties! Tā ir mūzika, kas atbilst jebkuram mērķim un noskaņai. Visā kompozīcijas laukā nav nekā tāda, ko nevarētu bagātināt ar tēmām, kuras pasmeltas no šī avota.”

Simfoniju “No Jaunās pasaules” Dvoržāks komponē pusgadu un pabeidz 1893. gada 24. maijā. Pirmatskaņojums notiek 1893. gada 16. decembrī Ņujorkas Kārnegija zālē, un panākumi ir grandiozi. Dvoržāks atceras: “Laikrakstos vēstīja – vēl neviens komponists līdz šim nav piedzīvojis tādu triumfu. Cilvēki aplaudēja tik ilgi, ka man vajadzēja pateikties viņiem kā karalim!”

Sacerot simfoniju, Dvoržāks iedvesmojās ne tikai no muzikāliem avotiem, bet arī no tobrīd ļoti populārā amerikāņu dzejnieka Henrija V. Longfelova “Dziesmas par Haijavatu”, ko bija iepazinis vēl pirms ierašanās Amerikā. Simfonijas slavenākā tēma ir II daļas angļu raga solo, un par šo ainu Dvoržāks saka – viņa acupriekšā bijis Haijavatas sievas Minehahas apbedīšanas skats. Ir auksta ziema, valda bads, Minehaha mirst no aukstuma, bada un drudža, un viņu, segtu baltām sermuļādām, apglabā “dziļi mežā, tumšā vietā, apakš zilām, sērām eglēm”. Savukārt III daļa ir skerco, kurā, pēc Dvoržāka teiktā, zīmēti “indiāņu svētki ar dejām mežā”.


Andris Vecumnieks ir komponists, diriģents, lektors un pedagogs. JVLMA simfoniskā orķestra klases vadītājs. JVLMA asociētais profesors (kopš 2005. gada). Kamerorķestra Sinfonia concertante mākslinieciskais vadītājs. LNSO bērnu koncertcikla vadītājs sadarbībā ar LeNeSOnu. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra diriģents.

24 Apr

19.00 / piektdiena / Rīga, Lielā ģilde

Solists/-i

Dita Krenberga - grupas koncertmeistare

Anete Toča -

Guntis Kuzma -

-

Artūrs Šulcs -

Diriģents

Andris Vecumnieks

Programma

  • Zoltāns Kodājs “Galāntas ciema dejas”,
  • Pēteris Plakidis Koncerts solistu grupai un orķestrim “Sasaukšanās”,
  • Antonīns Dvoržāks Devītā simfonija “No Jaunās pasaules” miminorā op. 95.

Atgriezties uz Koncertiem