LNSO sezonas noslēguma koncerts

LNSO Nosleguma koncerts
LNSO Andra Pogas vadībā noslēgs ziemas sezonu ar Riharda Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņu” līksmo uvertīru un ilgpilnajām, skaistajām “Vēzendonkas dziesmām”, kur soliste būs milzu temperamenta īpašniece Aga Mikolaja. Koncerta otrajā daļā likts viens no Jāņa Ivanova labākajiem opusiem – Piektā simfonija, kuras dēļ mūsu lielmeistars savulaik tika pataisīts par padomju ļaudīm kaitīgu formālistu.

Doma par meistardziedoņu apdziedāšanu operā Vāgneram bija radusies jau 19. gadsimta 40. gadu vidū. “Meistardziedoņu” ideja dzima pēc līdzības ar seno grieķu paradumiem, kur traģēdijai sekoja satīra. Tā arī šajā gadījumā “Meistardziedoņi” tika iecerēti kā komisks pielikums traģiskajam “Tannheizeram”.

1862. gada februārī Vāgners iekārtojās skaistā Reinas krasta villā Bībrihā (netālu no Frankfurtes pie Mainas) un komponēja labu tiesu šīs operas. Šajā laikā Vāgners beidzot liek galīgo punktu savai laulībai ar aktrisi Minnu Vāgneri: viņš iekārto Minnu Drēzdenē, viņam apkārt spieto neskaitāmas pielūdzējas, viņš pats dzīvo ar vērienu, un arī viņa draugiem nekā netrūkst.

1857. gadā Minna un Rihards Vāgneri apmetas uz dzīvi Cīrihes pievārtē laipni piestādītā namiņā, kas pieder ļoti bagātam zīda tirgotājam un mākslu mecenātam Oto fon Vēzendonkam. Nav ilgi jāgaida, līdz Vāgneram uzrodas mūzu un amoru svētītas attiecības ar labvēļa dzīvesbiedri Matildi Vēzendonku (1828–1902) – viņas stabilā laulība un pieci bērni nav šķērslis mīlestības stāstam. Šis ir aizliegtās mīlestības laiks – top mīlas kvintesence opera “Tristans un Izolde”, un vienlaikus Vāgners komponē piecas dziesmas ar mīļotās dzeju jeb t. s. “Vēzendonkas dziesmas”, kas ar dabas, eņģeļu, pazaudētās dzimtenes, svētu gaismasstaru sapņojuma un tamlīdzīgu tēlu starpniecību mūs palaikam skar daiļrunīgāk nekā biogrāfu un mūzikas vēsturnieku piezīmes un paskaidrojumi. Pēc “Vēzendonkas dziesmu” uzrakstīšanas Rihards Vāgners viņam piemītošajā pieticīgumā Matildei raksta: “Šīs dziesmas ir labākais, ko esmu komponējis, un taču maz ko no manis radītā jūs tā vienkārši atliksiet malā.” Neievērojot komponista lecīgumu, varam piekrist – minētais cikls ir savdabīgs mīlas universs, un daudz vērtīga tas iespēs pastāstīt par tā autoriem ikvienam, kas atradīs laiku izlasīt vārsmas un noklausīties dziesmas.

Par Jāņa Ivanova Piekto simfoniju mūzikas vēsturniece Diāna Albina savulaik rakstīja: “1945. gada martā Jānis Ivanovs pabeidza savu jauno – Piekto simfoniju. Tās skaņu tēli bija krājušies viņa apziņā visus kara gadus. Visiem tincinātājiem, kas atbilstoši padomju laika cenzūras tradīcijām vēlējās dzirdēt no autora simfonijas tēlu programmatisku skaidrojumu, komponists kategoriski atsacīja un spītīgi klusēja… Vienīgā atslēga – komponista skopi pasviestie vārdi –“te ietvēries viss, kas bija krājies tos gadus”.

Simfonijā vairs nebija ne miņas no Ivanova agrākajos darbos paustajām noskaņām. Ne gleznainu dabas ainavu, ne romantisku teiksmu un leģendu. Simfonija tapa kā nobriedušas personības skarbs nesaudzīgs vērtējums visam, kam bija jāiziet cauri šajos “būt vai nebūt” gados. Te bija nāves draudi un iznīcības saltās šausmas, te bija ticība un šaubas, paļaušanās un vilšanās, uzticēšanās un skepse. Te bija ilgas un nepiepildāmi sapņi, kam skarbajos gados šķirtni novilka frontes līnijas, cietumu pagrabi un nometņu dzeloņžogi. Vienā un otrā pusē. Te nebija plakātiskā uzvaras prieka un gavilējošā gandarījuma, kuru tā gaidīja un pieprasīja darba vērtētāji jaunajā sabiedriskajā vidē, kas nu bija ap Ivanovu.

Jāņa Ivanova Piekto simfoniju no spriedelētāju uzbrukumiem 1945. gada beigās laimīgi paglāba tās veiksmīgais atskaņojums Maskavā. Asāku kritiku atturēja arī Arama Hačaturjana pozitīvais vērtējums par darbu 1946. gada pavasarī Rīgā. Tomēr mākoņi pār spēcīgo darbu un tā spītīgo autoru brieda…”

1948. gada februārī notika apvērsums padomju mākslā – tas bija uzbrukums t. s. formālistiem, kas savā daiļradē nespēja pienācīgi attēlot darbaļaužu mundrās ikdienas gaitas un rakstīja kaut ko “nesaprotamu”. No lielajiem šajā formālistu klasē tika ieskaitīts citstarp Dmitrijs Šostakovičs un Sergejs Prokofjevs. Latvijas komponistu saimē vislielāko triecienu saņēma Jānis Ivanovs par savu Piekto simfoniju. Šī izcilā skaņdarba atdzimšana koncertzālē notika 50. gadu beigās, kad no Zviedrijas uz Latviju pārbrauca “progresīvais” emigrants, ievērojamais un savdabīgais diriģents Leons Reiters.

25 maijs

19.00 / ceturtdiena / Ventspils teātra nams "Jūras vārti"

Solists/-i

Aga Mikolaja - soprāns

Diriģents

Andris Poga

Programma

  • Rihards VĀGNERS Operas “Nirnbergas meistardziedoņi” ievads
  • Rihards VĀGNERS “Vēzendonkas dziesmas”
  • Jānis IVANOVS Piektā simfonija
Lietas, kas būtu jāatceras pirms DOŠANĀS uz KONCERTU!

Uz vakara koncertiem, kas paredzēti pieaugušo auditorijai, lūdzam vecākus izvērtēt nepieciešamību ņemt līdzi mazus bērnus.

Stundu pirms LNSO simfoniskās mūzikas koncertiem plkst. 18.00 Baltajā zālē notiek “Pirmskoncerta sarunas”, kuru laikā LNSO galvenais redaktors Orests Silabriedis kopā ar kādu ekspertu runā par vakara koncertprogrammā iekļauto skaņdarbu rašanās laikmetu, opusu tapšanas apstākļiem un komponista radošo biogrāfiju. Šīs sarunas noteikti papildinās un bagātinās jūsu koncertpieredzi. “Pirmskoncertu sarunās” ieeja ir bez maksas.

Visi kārtibas noteikumi

Atgriezties uz Koncertiem