#DVORŽĀKS – MELNAIS STARP BALTAJIEM

Ceturtdien, 23. aprīlī izskanēs koncertcikla KONCERTSARUNAS AR GORAN GORA @LNSO šīs sezonas noslēdzošā programma, kurā dzirdēsim Antonīna Dvoržāka simfoniju “No jaunās pasaules”.

“Koncertsarunas” domātas jauniešiem un arī visiem citiem, kas vēlas atklāt (vai vismaz ir ar mieru mēģināt atklāt) klasiskajā mūzikā informāciju, kas var būt noderīga iztēles attīstīšanai, pasaules kultūrtelpas apjaušanai, smadzeņdarbības rosināšanai un cilvēku savstarpējo attiecību vērošanai.

Tie ir nevis kokteiļkoncerti, bet gan viena solīda klasiskās mūzikas hita demonstrēšana. Pirms šī simfoniskā hita noklausīšanas – vēsturiski saistošas detaļas, komponista garastāvokļa aplūkojums attiecīgā darba sacerēšanas brīdī, laikmeta konteksts un zīmīgas muzikālas detaļas, kam jāpievērš uzmanība klausīšanās laikā.

Vairāk par programmu lasiet šeit.

LNSO un KĀRLIS LĀCIS

Kārļa Lāča simfonijas “KRUSTA CEĻŠ “pirmatskaņojums

  1. aprīlī plkst. 19.00 Lielajā ģildē,
  2. aprīlī plkst. 19.00 Vidzemes koncertzālē “CĒSIS”

Jauna simfonija Latvijas mūzikā – tas ir ievērojams notikums. Kārlis Lācis uzrakstījis solistiem, koriem un orķestrim simfoniju “Krusta ceļš”, par kuru saka: “Krusta ceļš ir mans jautājumu ceļš. Arī tavs.”

Darba tapšanas iniciators ir kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, kam ar Kārli Lāci jau vairākkārt veidojusies veiksmīga radošā sadarbība. Simfonijā “Krusta ceļš” kopā ar kori “Latvija” un LNSO muzicēs spožais jaunais soprāns Jolanta Strikaite un viens no izcilākajiem Latvijas saksofonistiem Gints Pabērzs.

Kārlis Lācis (1977) par jaundarbu “Krusta ceļš” saka: “Tās ir semiotiskas pārdomas par Krustaceļu laikmeta un personības pretstatu griezumā. Cilvēks garīgā badā kā vilks atdodas bara asiņu vilkmei un nepieņem savu gavēņa krustu. Dvēseles sāpes viņš slāpē, sāpinot ķermeni – savu un citus. Neapturami. Nebeidzami.

Krustaceļš kā ilustratīvs Kristus dots piemērs – metafora, kurai lemts palikt baznīcas sienās.

Kāpēc Cilvēkam vajag Pestītāju? Vai tāpēc, lai pārliktu atbildību no sevis uz kādu, kas, cerams, atnāks kā Glābējs? Cik daudz ir to vientuļo vilku, kas ar rētās saplosītu miesu apstāsies un sadzirdēs dvēseles balsi? Cik būs pārmainītu cilvēku? Vai es esmu Dievam tuvu vai viņam mani vēl jāsasauc? (Krustaceļš ir mans jautājumu ceļš. Arī tavs.)”