Lielā ģilde sākotnēji bija Rīgas tirgotāju brālības mājvieta, un tās patronese bija Svētā Marija (blakusminot, Mazajā ģildē “dzīvoja” amatnieki un tās patrons bija Svētais Jānis). Brālība pastāvēja no 1354. gada līdz 1939. gadam, un tās sapulču vieta bija Minsteres zāle. Tīmekļa izziņas avoti vēsta, ka ģildes statūtos kā tās pastāvēšanas uzdevums nosaukta “saviesīguma, pieklājīgas sadzīves, dzīru, labdarības un dvēseliskuma kopšana”.

​

Nams vairākkārt mainījis eksterjeru: 1697. gadā māju pārbūvēja baroka stilā, savukārt 19. gadsimta vidū celtne krietni palielinājās apjomā un pieņēma t. s. Tjūdoru gotikas stila izskatu. Latvijas Republikas sākumposmā Lielo ģildi pārveidoja par “Rīgas Lielās ģildes biedrību” ar kultūras un sabiedriskās biedrības funkcijām. 1936. gadā pēc Kārļa Ulmaņa rīkojuma Lielajā ģildē ierīkoja Kongresu namu ar neticami greznu koka interjeru.

​

1941. gadā te iekārtojās Valsts filharmonija. 1963. gadā namu izpostīja ugunsgrēks, pēc kura notika ģildes pārbūve – iegūto galarezultātu uzskata par vienu no veiksmīgākajiem Modra Ģelža projektiem, piemērojot senlaiku celtni šodienīgām vajadzībām. 1998. gadā saskaņā ar arhitektes Liesmas Markovas projektu tika pārkrāsotas sienas, savukārt par godu 2006. gada NATO samitam Lielā ģilde tika pie fundamentāli atsvaidzināta veidola.

​

​