Orests Silabriedis par BĒTHOVENS 2020

2020. gada decembrī svinēsim Bēthovena 250. dzimšanas dienu. Īstenībā Bēthovens būs pārņēmis mūsu domas un koncertzāles visu cauru gadu, un nav arī nemaz tik svarīgi, kurā datumā kurš dzimis, tomēr ik decembri forumos aktualizējas jautājums par Bēthovena īsto dzimšanas datumu.

Normens Lebrehts savā tenkulapā slippedisc.com vakar (16. decembrī) ielika paziņojumu, ka 16. decembris nav Bēthovena dzimšanas diena. Jau pirmajā komentārā teikts – jā, bet daži biogrāfi, toskait Žans un Brižita Masēni, ir pārliecināti, ka 16. decembris tomēr ir pareizais datums. Enciklopēdijās visbiežāk redzam 17. decembri kā kristību datumu. Vai nu ģeniālo zīdaini turēja nekristītu liekas dienas? Diez vai.

LNSO Bēthovena svinības sāka savlaicīgi. Georgs Sarkisjans ar japāņu pianistu Keigo Mukavu šogad februārī noslēdza Bēthovena vijolsonāšu ciklu. Martā Trio Palladio spoži solēja Trīskāršā koncerta atskaņojumā Modesta Pitrena vadībā, un tur klāt bij arī Piektā simfonija. “Vasarnīcā” Andris Poga diriģēja Trešo simfoniju, un Rīgā tā skanēs 31. janvārī. Sezonas atklāšanas koncertā klausījāmies Vijolkoncertu ar Franka Pētera Cimmermaņa solo. 22. aprīlī – Zemes dienā – LNSO vienosies ar visiem tiem pasaules orķestriem, kas atsaucās aicinājumam tieši šajā datumā atskaņot Sesto simfoniju, un pie mums to diriģēs Guntis Kuzma. Sezonu noslēgsim ar Pirmo un Devīto – diriģēs franču lielmetrs Žans Klods Kazadesī. Kamermūzikas laukā būs Bēthovena Kvintets – to 19. martā spēlēs Agnese Egliņa un pieci pūtēji: Maija Zandberga, Egils Upatnieks, Mārtiņš Circenis, Jānis Semjonovs, Artūrs Šults. Ja vēl rudens pusē izdosies Garīgās mūzikas festivālā nospēlēt ļoti skaisto oratoriju “Kristus Olīvkalnā”, no LNSO puses Bēthovena gads, liekas, būs apkalpots koši.

Bet pa tam uzpeldēs pa faktam, ko esam aizmirsuši, un pa sīkumam, ko nekad neesam zinājuši. Pat, ja tas būs tikai tāds margināls paziņojums, kā, piemēram, Lebrehta 14. decembra norāde uz Sonāti diviem pianistiem Remažorā op. 6. Sonātes sākumā tā pati ritma kombinācija, kas Piektās simfonijas sākumā. Faktiski – gandrīz tā pati, jo uz ausi gan dzirdam ta-ta-ta-tā, taču sonātes gadījumā runa ir par pilnu takti ¾ taktsmērā, un radniecīguma efektu tas, protams, mazina. Paliek pirmās reizes klausīšanās akustiskais pārsteigums.

Noklausīties SPOTIFY

Skaidrs, ka 2020. gada nogalē mēs visi būsim bēthoveniski daudz izglītotāki.